Kr.Barona iela 12, Rīga
Tālr.: +371 6 7079410

Rezervēšana: +371 6 7079410
Kā mūs atrast?

Restorāns "Benjamiņš"

Kr.Barona iela 12

Rīga, Latvija

 

Tālr.: +371 6 7079410
Fakss: +371 6 7079449
E-pasts: benjamins@europaroyale.com

 

Par restorānu

Četrzvaigžņu viesnīca Rīgas centrā – EUROPA ROYALE RIGA  – ielūdz savus viesus bārā “Lobby” elegantā atmosfērā baudīt rīta kafiju, pusdienlaika tēju vai vakara kokteili.
Vienā no Rīgas labākajiem restorāniem Benjamiņš viesi var nobaudīt tā šefpavāra ar bagātīgo izdomu gatavotos gardos ēdienus.
 
Restorānā Benjamiņš ir četras brīnišķīgas zāles un svinību telpas, kuras joprojām rotā senatnīgās kristāla lustras, kamīni un griestu dekori, kas šīm telpām piešķir elitāru greznību un rada siltu, krāsainu un pozitīvu gaisotni. Restorānu Benjamiņš par vienu no labākajiem Rīgā padara grandiozā ēdamzāle.
 
Viesi var izvēlēties jebkuru no restorāna dažādajām zālēm:



VENĒCIJAS zāle – slavena ar vienīgo Venēcijas kristāla lustru Baltijas valstīs



KAMĪNZĀLE – pārsteidzoša ar savu restaurēto masīvo, autentisko kamīnu



SPOGUĻU zāle – ar neatkārtojamo raksturu un atmosfēru.



Piedāvājam arī vasaras kafejnīcu uz terases, no kuras paveras skats uz mierīgo, gleznaino Vērmanes dārzu.
 
Restorāns Benjamiņš atvērts:
brokastis – 7:00-10:00 (nedēļas nogalēs 8:00-11:00)
pusdienas/vakariņas – 12:00-24:00


Europa Royale Riga
K. Barona iela 12,
LV 1050, Riga
Telephone +371 67079444
Fax +371 67079449
e-mail:riga@europaroyale.com
www.EuropaRoyale.com
www.GroupEuropa.com
reservation@GroupEuropa.com



1876    

Rīgas būvniecības zelta laikmetā, 19.gs. vidū, aiz viduslaiku pilsētas nocietinājumu mūriem strauji sāka veidoties jaunas apbūves teritorijas, ko šodien jau saucam par Rīgas vēsturisko centru – pasaules kultūras mantojuma vietu. Te 1876. gadā uzcēla lieltirgotāju Pfābu dzimtas ēku. Eklektisma stilā to projektēja no Berlīnes ataicinātie arhitekti V.Bekmanis (1832-1902) un H. Ende (1829-1907), kuri iedvesmojās no itāļu renesanses Florencē. Grandiozā mūra ēka ar skaisto terasi un plašo dārzu tam laikam bija unikāla, no visas apkartnes spilgti saredzama celtne. Ziemeļnieciskajai Latvijai katrs saules stars ir zelta vērts. Un vācu arhitekti prata likt lietā gruntsgabala lielisko novietojumu, ievilinot siltos saules starus mājas iekštelpās un ļaujot tiem rotaļāties ar krāšņajiem griestu rotājumiem un ornamentu joslām, zaigot vitrāžās un lustrās.



Rīta un vakara saules stari izceļ ēkas skaistās arhitektūras līnijas, gaismēnas padara dzīvus rotājumus, ciļņus un skulptūras. No vāczemes pieaicināja arī jauno tēlnieku A. Folku (1851-1926). Tieši viņa māksla neļauj aizmirst ēkas pirmos saimniekus. Virs parādes durvju arkas graciozi iekārtojušās divas alegoriskas meitenes, viena tur rokā liesmas atribūtu, otrai līdzas vērpjamais ratiņš ar linu grīsli – Pfābu bagātības pamatu. Balkonā abi vairoga turētāji – lauvas – apliecina ģimenes lepno pašapziņu. Vestfāliete sienas nišā – antīkās statujas terakota kopija – ir mājas pavarda sargātāja. 20.gs. 20.gados Pfābi zaudēja ienesīgo Krievijas tirgu, turība gāja mazumā, lielais prezentācijām domātais nams sagrāva saimnieka veselību. Pēc 52 tur nodzīvotiem gadiem dzimta bija spiesta šķirties no greznā savrupnama.

1928


    Latvijā nekad nav kronēts karaļpāris, bet nekronētais noteikti ir Emīlija un Antons Benjamiņi. Viņi 1928. gadā nopirka Pfābu pili, aizsākot visleģendārāko šā nama vēstures lappusi. Būdami vienkarši avīzes reportieri, viņi saprata cariskās Krievijas vienas kapeikas spēku. Benjamiņi 1911. gada izveidoja vispieprasītāko ikdienas laikrakstu “Jaunākas Ziņas” 90000 eksemplaru tirāžā par vienu kapeiku gabalā. Aizsākot savu ātro ceļu pretī miljoniem, 1924. gadā iznāca arī ģimenes žurnāls “Atpūta” 60 līdz 80 tūkstošu eksemplāru tirāža. Šo žurnālu vēl mūsdienās varam uzskatīt par izcilu, interesantu un saturā nepārspētu. Un tā jaunie Latvijas preses magnāti savā greznajā mājā izveidoja neapšaubāmi ietekmīgāko salonu Rīgā. Tā greznās durvis vērās tikai izredzētajiem – diplomātiem, ministriem, deputātiem, slavenībām.
   


Veiklie diplomāti zināja, ka nepietiek tikai ar akreditāciju Valsts prezidenta pilī, tāda jāsaņem arī pie Benjamiņiem, lai nodrošinātu vispopulārākā laikraksta labvēlību saviem uzdevumiem. Laikraksta redaktori spēja radīt ministru kabinetu krīzes, izvēlēties jaunus ministrus un sadalīt ietekmīgās direktoru vietas. Valsts prezidents bija neprecējies, tātad “pirmās dāmas” mūsu valstī nebija. Neaizņemtajā vietā drošu prātu un bez liekas kautrības stājās Benjamiņa kundze. Viņai patika atzinība un pagodinājumi, viņa vēlējās spīdēt sabiedrībā. Rīgā pastāvēja nerakstīts likums, nevis leģenda , ka pirmais koncerts ikvienam jaunam māksliniekam, kurš gribēja tikt tālāk karjerā, jāsniedz Benjamiņu salonā. Kundze pati piešķīra sev šo privilēģiju. Ja Emīlija Benjamiņa ceturtdien nevarēja tikt uz Nacionālās operas pirmizrādi , viņa atļāvās lūgt operas direktoru parcelt izrādi uz piektdienas vakaru. Ja lūgumu nepildīja direktors Nacionālajā operā vairs nestrādāja. Jā, Benjamiņi domāja par savu augsto stāvokli, ietekmi sabiedrībā un savas ģimenes pārticību un stabilitāti, noguldot naudu Šveices, Amerikas, Francijas bankās, viņu peļņa no visiem īpašumiem ik dienu bija 10 000 latu. Bet taisnības labad jāsaka, ka nekronētais karaļpāris neapšaubāmi daudz darījis arī visas tā laika Latvijas sabiedrības labā. Preses izplatība veicināja vispārējo izglītības līmeni Latvijā, dibinājās neskaitāmas sabiedriskās organizācijas, labdarības biedrības, veidojās sporta klubi. Jo īpaši gudri Benjamiņi atbalstīja māksliniekus, par ļoti lielu samaksu savos preses izdevumos pieaicināja darboties izcilākos prātus. Latvijas armijai ziedoja divas lidmašīnas. Abi Benjamiņi iekļuva 100 izcilāko latviešu cilvēku godā.
    Mājas saimnieki ieviesa iekštelpu pārmaiņas neorenesanses stilā celtajā ēkā. Pieaicināja izcilākos 20.gs. 30.gadu Latvijas arhitektus, vitrāžistus un gleznotājus, kuri ēkai piešķīra sava laikmeta vaibstus. Nomainīja kamīnus pret centrālo apkuri. Iegādājās mājas krāšņāko vērtību – lielāko Venēcijas lustru visā Baltijā. Zīda tapetes, labākais flīģelis Rīgā, gobelēni, kristāls, sudrabs, rozes ziemā... te visam bija jābūt nepārspējamam.




1940

Benjamiņa namu 1940. gadā nacionalizēja. No 1945. gada te sāka darboties Rakstnieku, komponistu un mākslinieku savienība. Sākotnēji radošās savienības bija spēcīgi pakļautas staļiniskajai ideoloģijai, bet tajās veidojās iekšēji klusa opozīcija režīmam. Kā skaists apliecinājums tam, ka ar izdomu un labu ideju var caursist pat Staļina režīma mūri, nāca 1965. gada Rakstnieku kongress. Centrālkomiteja jau bija izplānojusi sev atbilstīgu savienības vadītāju, kuru oficiāli izvirza no valdes locekļiem. Opozīcijas vairākums valdē neievēlēja nevienu no komitejas ieteiktajiem kandidātiem. Pirmoreiz vadošā amatā nebija tās izvēlēts biedrs, tā bija vēsturiska sensācija. Aizsākās mazā piliena lielā spēka laikmets. Kad viena brīva doma rada otru un pārvēršas jūrā. 1965. gadā Rakstnieku savienība iedibināja jaunu tradīciju – Dzejas dienas. Sākās literatūras gājiens tautā, mākslas ietekme sabiedrībā sasniedza augstāko kulmināciju, radošos cilvēkus godāja un mīlēja, grāmatas, iespiestas lielās tirāžās, lasīja. Labas dzejas grāmatas sasniedza 33 000 lielu tirāžu, proza 130 000. Literārie sarīkojumi, koncerti, izstādes – cilvēki alka saredzēt, saklausīt patiesību. Rakstnieku savienības darbība bija ļoti plaša – tulkotāju semināru organizēšana, latviešu literatūras izplatība pasaulē , latviešu klasiķu izdošana, cīņa par režīmam nelabvēlīgu mākslinieku atzīšanu, Republikas prēmiju piešķiršanu. Tas viss balansēja uz naža asmens, bija, tā teikt, jāizlien caur adatas aci. Ja padomju Latvijā cenzūra neatļāva izdot kāda rakstnieka darbus, mūsējie brauca uz Maskavu, PSRS latviešu literatūras padomi. Tur izdevās daudz kas. Radošā darbība Benjamiņa namā padomju varas pelēcības putekļos turpināja veidoties ar spožu mirdzumu un plašu vērienu, ierastajam te nebija vietas. 1987.gadā te sanāca Baltijas valstu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas frontes vadītāji, aizsākās dziesmotā revolūcija. 1991. gada barikāžu dienas bija kā īpašs tautas un radošo savienību mīlestības un ticības apliecinājums. Kāds zemnieks bija atvedis nokautu cūku, uz terases to dalīja, rakstnieces vārīja zupu un ēdināja Latvijas aizstāvjus. Visu dienu un nakti nama durvis bija vaļā Rīgas sargiem. Tie bija nepieredzēti laimes brīži ar asarām acīs gan vīriešiem, gan sievietēm. Vēsture.
    Bet, protams, kur darbs, tur arī atpūta. Leģendas un piedzīvojumi ir neizstāstāmi. Nāca modē ar īpaši lielu vērienu svinēt mākslinieku apaļās jubilejas. Dejas zālē ar ziediem sirsnīgi sveica gaviļnieku, kamīnzālē bija klāti ēdienu pārpilni galdi, tad zālē dejas līdz rīta gaismai. Pagrabstāvā bija kafejnīca, kur raksturā skopie rakstnieki gaidīja devīgos, tie tad uzsauca visiem prieka kausu. Klusums un miers šai telpā bija svešs.



Klāt dienas


Krišjāņa Barona ielas 12. nams jau kā viesnīca “Europa Royale” savas durvis vēra 2006. gadā. Iepriekš veicot nopietnu piebūves un rekonstrukcijas darbu, lai savrupnamu ar īpatnējo vēsturi un iedibināto unikālo plānojumu izveidotu kā funkcionālu, ērtu viesnīcu ar 60 numuriņiem. Jo ne tikai pati ēka, bet arī tās septiņas telpas atzītas par valsts nozīmes kultūra pieminekļiem. Tāpēc bez pārmaiņām saglabāts ēkas ārējais izskats un Benjamiņu nama reprezentācijas telpu grupa, kur iekārtots restorāns “Benjamiņš”. Joprojām majestātiskās telpas pilsētas centrā kā tikšanās vietu iecienījuši valstu prezidenti, vēstnieki, ministri, deputāti. Vēsturiskā pārmantojamība greznajā savrupnamā turpinās. Veidojas aktīva un atraktīva nama saviesīgā dzīve. Korporatīvie pasākumi, Jāņu ielīgošana viesnīcas viesiem, džeza koncerti vasaras terasē, svinīgas kāzas, dzimšanas dienu svinības, Ziemassvētku mākslas saloni. Bieži dzirdētais teikums: “Es te pirmo reizi” ir patiess, jo līdz šim laikam namā viesojās tikai īpaši aicināti viesi, bet tagad viesnīca “Europa Royale” priecājas par katru apmeklētāju, dodot iespēju jūsmot par vēsturiskās elpas klātesamību un no sirds novēlot jauki pavadīt laiku.